vēl šorīt bija tāds gadījums

iegadījos rajonā, kur dzīvo viena mana attāla radiniece (tobiš, attāla sarežģītajos radu līkločos, a tā labi pazīstama), domāju, vo, ieiešu apciemot, padzeršu tēju
zvanu, viņa tur priecīga saka jā, tikai nedaudz esot saaukstējusies, vai es nevarot no veikala pāri ielai atnest viņai paciņu sviesta
un es nopirku paciņu sviesta, noliku priekšnamā, a tad mēs sākām sveicināties un tērzēt, un es par to sviestu aizmirsu

tobiš, kad viņa man atgādināja, man likās, ka esmu aizmirsis sviestu nopirkt, nu un es saku, jā, tūlīt aiziešu, saģērbjos, a tad atceros, ka esmu viņu tomēr jau iegādājies
nu tā izskatās no manas perspektīvas
bet no malas tas izskatās tā:

es saku "jā, tūlīt aiziešu peč sviesta", uzvelku zābakus, apsienu ap kaklu šalli, uzlieku galvā cepuri (brīdī, kad galva kontaktējās ar cepuri, kā reizi arī atausa gaisma), paeju divus soļus priekšnamā, paņemu sviesta paciņu, apgriežos apkārt un pasniedzu to namamātei piebilstot

- sviests.

pēc tam novelku cepuri, šalli, zābakus un neko neteikdams eju virtuvē uzpīpēt.

jā, tādi mēs esam, dīvainie indie jaunieši.