Brīnišķīgas pirmās divdesmit minūtes un drausmīgas pēdējās divdesmit. Ja salīdzina ar iepriekšējā gada „The Fighter”, „ Kareivis”, pirmkārt, jau zaudē harizmā,ne tev Beils kā ceļamkrāns, ne tev sešas leģendārās māsas, kurām tikai retais negribēja iedot sešas statuetes par otro plānu. Normāls Nolte, normāla debija Edžertonam, normāls riebums pret visu normālo – te mēs ar Toma Hārdija varoni laikam esam vienā laivā. It sevišķi tad, kad režisors jau sāk spiest uz kaut kādām pilnīgi bezkaunīgām pogām, piemēram, „ Rokija” reminescencēm, aļo, draugi, nu kāds vēl, nahuj, „Rokijs”? Kāda patētiskā monētu bēršana cienījamā alkoholiķa Noltes sejā? Kāds vēl jūras kājnieku koris tribīnēs, tas ir kas, dīdžei smeš, moskou never slīps? Kurš rakstīja kretīniskos dialogus?