kristiešu dieva altruisms izpaužas tādā veidā, ka viņš it kā piedod visu, bet nepiedod vienā no saviem baušļiem to, ka cilvēks var mīlēt citu cilvēku vairāk nekā viņu, vai vairāk nekā citu cilvēku, kuram viņš, tipa, ir noteicis likteņa taku, vai kuru mācītāji svētī baznīcā
šī atkāpe no dievišķajām normām ir vienīgā, kas padara kristiešu vai musulmaņu dievu par cilvēcīgu būtni ar savām vājībām
tālāk šie ceļi šķiras
mūsu uzskati par nāvi sāk strauji atšķirties, piemēram, cilvēku sāk interesēt, kā skaisti dzīvot, nevis skaisti nomirt - cilvēki dzīvo, lai nomirtu, taču, galvenokārt, dzīvo, lai dzīvotu.
vai ir būtiska atšķirība no šahida, kas tiecas nomirt, lai viņpasaulē drāztos ar simts jaunavām, un kaut kāda manhetenas bagātnieka, kas glušī heroīnu,lai drāztos ar šīm pat simts jaunavām savā iztēlē, un pēc tam nosprāgtu no šī paša heroīna?
nav.
ja cilvēka valoda un prāts ir dieva dāvana, tad kāpēc mēs esam tik greizsirdīgas, mantkārīgas un ienīst-protošas būtnes; tas viss vairāk izskatās pēc lāsta, nekā pēc dāvanas. no kura cilvēks arī cenšas atbrīvoties. lai kļūtu par putekli zem zemes, vienu atomu kosmosā, laimes pārpilnu sekundi, ieslēgtu mūžībā - nevis ēst viltus ābous viltus paradīzes dārzos.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: