Es nodzīvoju ļoti daudzus gadus, domādama (bet neticēdama, ne-ticēdama), ka Dieva nav. Tad kāds teica: izej no pretējā, nejautā, vai Dievs ir. Pasaki sev, ka Dieva nav. Un, tikko tu pasaki, ka Dieva nav, tu saproti, ka nav nekā. Nekādas jēgas visam.
Vēl pēc kāda laiciņa man kāds pateica, ka es visu laiku esmu ticējusi Dievam, tikai liegusies to atzīt.
Un tad vēl trešo: ka sirdsapziņa ir Dieva balss tevī, ka, sarunājoties ar savu sirdsapziņu, tu sarunājies ar Dievu. Tas ir par to Tevis minēto tiekšanos.
Bet vispār neņemiet mani galvā, es neko nezinu. Varbūt labāk nebūtu rakstījusi.