kā reizi, neesmu lasījis, kaut vajadzētu. saka, ka esot labs.
bet vientiesība ir vienīgais, kas mani tajā šlāgertrešā paņem. pie attiescīga noskaņojuma varu pat apraudāties skatoties uz tiem tēliem. jau robežojas ar klīniskumu, bet tajā klīnikā ir kaut kas, nu nezinu, patiess vai. visi tie ouverveit džeki ar zemajām pierēm un uz vidu sagājušajām acīm, tās sentimentālās vāverītes ar maigu lapsiņu skatieniem, perfekti atstrādāts perverss trešs. un galvenais, ka pret to NEDRĪKST attiekties ar cinisku ņirdzīgumu. pareizāk, bez ņirdzīguma nav iespējams, bet tas ir tāds ļoti cilvēcisks un mīļš ņirdzīgums. jo dievsvienzin, ka atkritumi bieži izrādās lielākā bagātība un to tad jāciena.