Pārāk ekstenciāli, jo ja ļautu atcerēties iepriekšējo, tad pat pretojoties lielām izmaiņām, mazo izmaiņu kopums agri vai vēlu novestu pie izvēlēm, kas pamainītu visu diametrāli pretēji. Bet pie pilnīga restarta un tiem pašiem nosacījumiem, droši vien viss notiktos tieši tāpat kā tagad, jo nedomāju ka prāts kaut kādā brīdi darbojas uz nejaušības vai random principa un praktiski mums nebūtu iespēja to nodzīvot savādāk. bet ja vel ekstenciālāk, tad domāju ka lielais plāns jau tā mums dod, dos un ir devis iespējas parbaudīt visus variantus, jo izaugsme nav iespējama bez salīdzināšanas. Tas pieņemot ka plāna mērķis ir pašam plānam attīstīties, ko savukārt pieņemu kā aksiomu, jo neredzu citus plāna pastāvēšanas iemeslus.