Winter's Bone (2010, Debra Granika)


Tosmāras rajons Liepājā teleportējies uz kaut kādu Amerikas totālu čuhņu, kurā vīrieši pelna naudu vārot heroīnu, bet sievietes pieskata bērnus. Vēl ir iespējams cirst kokus brīžos, kad ir apnicis vāriit infernālos maisījumus. Patstāvīgas meitenes Rī tēvs ir bijis apvidū visai cienījams narkokarteļa darbinieks, tagad iznācis no cietuma pret mājas ķīlu un nekavējoties pazudis bez pēdām. Lai saglabātu mājas, kā arī jaunākos brāli un māsu, Rī jāatrod tēvs dzīvs vai visdrīzāk miris.

Pēdējo gadu filmām par amerikāņu nekurnekadzemi liktenis ir vienkāršs – tās kļūst par čempionēm Sandānsas festā (sk, lielisko “Wendy & Lucy” vai arī garlaicīgo “Across the River”) līdz Eiropas forumiem tā arī neaizkuļoties. Tā arī Debras Granikas kā ar tērauda cirvi raupji iztēstā filma skatās uz pasauli drūmi caur pieri un spēj iepriecināt ja nu vienīgi ar izķidātu trusi, taču tas filmai pat ļoti piestāv. It sevišķi brīdī, kad viens no galvenajiem varoņiem paņēmis rokās bandžo sāk spēlēt bezmaz dziesmu par Vladimiras centrāli vai vilcienu, kuram jāpagaida. Kaut arii formāli detektīvtrilleris, “Winter’s Bone” ir vairāk ilustrācija tam, cik ļoti depresīvi amerikāņi uztver savas valsts aizmirstās nomales. Pat mūsdienu krievu kino nevalda tāda nomāktība (sk. piem. Viripajeva “Eiforiju”). Un arī atrisinājums šeit ir ļoti formāls – patiesībā nekāda atrisinājuma nav. 

in 2011 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm. ņurd.  / afigkino