a es vēl tādu sapni, lūk, redzēju

ka man ir atstājuši mantojumā veikalu
nu, nevis pat īsti veikalu, bet gan veikala telpas
viss izkrāsots pilnīgi balts un sterils, visdrīzāk atgādina kaut kādu elitāru klīniku
tur ir trīs telpas - pirmajā atrodas divas tukšas letes, tukšs ledusskapis un piecas elektības kontaktligzdas
otrajā telpā atrodas divas sniegbaltas gultas, divi nakstsgaldiņi ar modinātājpulksteņiem un palma
ir vēl trešā, kas atgādina sienā iebūvētu drēbju skapi
pats topošais veikals bāzējas ļoti krutā vietā - blakus matīsa tirgus ieejai no brīvības ielas puses

nu, nodarboties ar mazo biznesu man nekad nav bijis pretī
staigāju kā tāds tatjaničs pa tukšajām telpām, apsveru,kur man te būs krutā infografika un kādi ķiteļi pārdevējām
vienīgais, konstatēju, ka no veikala vadīšanas nesajēdzu ne tik, cik melns aiz naga, nu tur bruto neto saldo pussaldo
un tad, kā uz burvju mājienu, parādās reāls profesionālis, aprindās pazīstams kā klab elvē lietotājs starro
kas ir lieliski, viņš ir tērpies tādā apžilbinoši sniegbaltā kreklā, respektīvi, viņš kaut kā ļoti kruta salīst kopā ar interjeru, ka reizēm kļūst faktiski neredzams
pats starro par to ļoti pārdzīvo
"ne to kreklu uzvilku", viņš burkšķ pie sevis, paralēli izveršot reaktīvu komerciālo telefondarbību

desas vajag pārdot, es saku
o, nē, attrauc lielais kombinators - desas figņa, desām speciālu licenci vajag
man, lūk, ir doma pārdot studentu vakardien nedadzerto šņabi
šajā brīdī kombinezonos tērpti krāvēji ienes trīs kastes ar oranžiem gumijas zābakiem, kuras starro konspiratīvi pārvieto uz telpu ar gultām
tas būs ofiss, saka starro, uzvelkot vienu no modinātājiem
par studentu šņabi jautāt bail, jo komercdirektora acīs ir parādījusies man labi pazīstamā kvēlā un fanātiskā zilā liesmiņa, pret kuru ir bezspēcīgs ikviens cilvēks pasaulē
lai ko es jautātu, es zinu, ka biznesa plāns ir labi pārdomāts un tā autors ir spēcīgi motivēts

tad pēkšņi uzrodas grāmatvedis
par lielu izbrīnu abiem koncesijas dalībniekiem tas izrādās klab elvē lietotājs kosmonavtovičs
viņš tā arī pasaka - es esmu grāmatvedis - un ielien minētajā skapja nodalījumā, kur sāk savā nodabā kautko neapmierināti ņerkstēt
gremdējoties pārdomās, kopš kuriem laikiem kosmo prot saskaitīt un atņemt ciparus, kā arī vai tomēr nevajadzētu iepirkt kūpinātās desas un zīdaiņu ratiņus, ar perifēro redzi fiksēju, ka veikala durvis atveras, un tajās patiešām parādās kaut kādi studenti ar kaut kādu šņabi
no skapja nodalījuma atskan atzinīga ņurdoņa
ņurdoņai seko arī pats grāmatvedis ar kabatās sabāztām rokām, kurš ieķeras vienam studentam elkonī, un visi kaut kur aizbrauc dzert

"nu, pirmssākumos tā vienmēr ir",man blakus nosaka komercdirektors starro, "vēl jāizstrādā vadlīnijas, jāpieslīpē sistēma. ejam izpakot zābakus"
un tad mēs dodamies izpakot zābakus