Enter the Void (2009, Gaspārs Noē)

8 gadus Noē ņēmās ar savu trešo filmu. Kinematogrāfija: pirmās 40 minūtes vispār atsakies kaut kam ticēt. Tā nemēdz būt. Tā vienkārši nemēdz būt. Tas ir pārāk kruta, lai kaut ko vispār varētu paskaidrot. 80% kino šķiet, ka ir filmēti no kaut kādiem mikrohelikopteriem, pārējie 20 - ar rokas kameru, kombinācijā apdullinošs efekts žanrā "krekārts". Un skaidrs, ka Noē, lūk, ļoti fascinē visas šīs ķīmiskās krāsas, bezmorāles klubu tualetes, gaismas un bliezt ar kameru kā no ložmetēja - man liekas, ka pēc filmas titriem (kas arī bija filmas oficiālais treileris) var jau no kaut kā nojukt prātā. A kad panesas viss šis narkotiskais bedtrips, man likās, ka es sairstu atomos, viņam viss strādā ar tik necilvēcisku spēku, ka uz fona pēc durakiem sāk izskatīties ikviens pretendents uz krutu kinematogrāfiju - no Vahovskiem līdz Gondrijam, kaut kādi zīdaiņi.

Sižets un pārējais: Noē savus uzskatus, principā, jau ir izklāstījis savā pirmajā filmā, tāpēc, jo vairāk viņš atstāj vietu maģijai, jo labāk. Nu, konstrukcija tāda pati kā "Irreversible", ik pēc desmit minūtēm kāds pamet kinozāli paizceļojies pa viņpasaules wormholes, jā. No freidisma un šoka doktrīnas (tie ir konceptuāli punkti, kuros ies līdz galam, un vai nu tas tevi piebeigs, vai arī nē) verdošais katls izskatās pēc singularitātes dalīšanās / singularitātes saliedēšanās. Risinājums ir kaut kāds duāls, lūk, es vēl nespēju ierubīties,vai labāks ir Tibetas Mirušo Grāmatas fināls vai GBH fināls - kopsummā taču tas ir diezgan perfekts stāsts par to, ka sekss, nāve un narkotikas ir samērā viens un tas pats. Tiem, kam nepietika ar superkino divarpus stundu garumā, tiek piedāvāta vēl pusstunda ar superporno. Gāž no kājām. Tokijas ķīmija tavās asinīs.

in 2010 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ ultra