Gainsbourg (2010, Džoana Sfara)

Biopiks par dižo francūžu dziesmienieku Seržu Ginsbūru, kurš pirms tam lietā gan figurē kā ebreja un krievietes dēls Lusjēns Ginsbergs. Kritika jau ir pamanījusies pakritizēt šo Parīzes lepnuma dzīvesstāstu, taču ko lai īsti pavēsta par cilvēku, kas vai nu drāžas, vai arī spēlē klavieres - es īsti nezinu. Vienīgā kaut cik vērā ņemamā filmas dialektika ir par Ginsbūra-gleznotāja un Ginsbūra-mūziķa konfliktu, kas tiek atrisināts tādā veidā,ka Seržs, izdarot izvēli starp šiem abiem, izvēlas skaisti pīpēt un gulēt ar populārām dāmām, un viņš trāpa desmitniekā. Pa kino vidu kadrā uzmācīgi jaucas kaut kāds staigājošs putnubiedēklis; pēdējais personificē, acīmredzot, mākslinieka radošo būtību un izskatās ārkārtīgi idiotiski, bet tie ir francūži, viņiem šādus žestus var piedot. Režisore kaut kā mēģina vēl apspēlēt visu Ginsbūra mitoloģiju, tomēr tāpēc jau tā ir mitoloģija, ka to nevar īsti ne apspēlēt, ne ar rokām parādīt - artista neprāts izpaužas dzejoļu deklamēšanā sievietēm umata stāvoklī un Sēnas krastos. Biedri, mans draugs Normens to prot darīt kudiš labāk, es zinu! Attiecības ar dāmām arī tādas ēteriskas - te vienā kadrā viņi ķiķina gultā kopā ar Birkinu, te otrā kadrā jau mazā Šarlote skraida pa māju.

Īstais kaifs sākas ap otro filmas pusi, kad ar minētās Džeinas Birkinas vieglu rokas mājienu palīdzību Ginsbūrs pāris mēnešu laikā pārtop naturāli Noelā Gallaherā, staigā apkārt neskuvies, nīgrs un paģirains, no tumbiņām veļas ārā labākais, kas var pastāstīt par pašu varoni - neatvairāmie popgrāvēji, un tā ir kāda sasodīti lieliska stunda! Fināls vispār ir tāds šausmīgi smieklīgs, nu bet skatieties paši.

in 2010 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm. ņurd. +  / afigkino