Klasiskākais, kas uzreiz nāk prātā, saprotams, kā jau daudziem - Šveiks. Sākumā vispār tās jēlības nefiltrēju, jo pirmās reizes sāku lasīt gadu deviņu vecumā. Tad ar regularitāti ~ 2 reizes gadā ilgstoši un ik reiz kaut ko jaunu atklāju. Tas pats ar "Trim muskatieriem", "12 krēsliem" utml. "Dekamerons" te arī labi ierakstās.

Īpašs gadījums, saprotams, ir klasiskās bērnu / pieaugušo grāmatas - tipa Endes "Bezgalīgais stāsts", Lāgerlēvas "Holgersons", kur jau rakstnieks ir iekodējis, ka sīkais pavilksies par sižetu, kamēr pieaugušais par ideoloģiju. Pie šitā drusku klāt iet arī "Vinnijs Pūks", "Mazais princis", "Staburaga bērni", Lutsa "Pavasaris", no kino "Ezītis miglā", "Prostokvašino" un tamlīdzīgās padomju intelektuālās fiškas.

Ak, jā! Ausekļa Baušķenieka gleznas un "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", galu galā! :)