The Long Good Friday (1980, Džons Makenzijs)

Londonas mafiozās pagrīdes boss Harolds Šands (B.Hoskinss), kura bizness grozās ap kazino, nodokļiem un nekustamo īpašumu, jau priekšlaicīgi sāk gatavoties 1988.gada Olimpiskajām spēlēm, kurām būtu jānotiek Anglijas galvaspilsētā, un kopā ar savu dzīvesbiedreni Viktoriju (H.Mirrena) mēģina uz savas glaunās ekonomiskās guļbaļķu jahtas pierunāt amerikāņu investorus ieguldīties daudzsološā sporta kompleksā. Diemžēl jankiji ir nedaudz satraukušies par britu biznesmeņa reputāciju, bet kad Šanda apkārtnē sāk masveidā doties pa skuju taku bosam tuvie cilvēki, draugi un darbinieki - apsvērt sadarbības lietderīgumu. Pats Šands kā traks suns dzen pēdas nesaprotamajiem nelabvēļiem, pratina saldētas gaļas noliktavā kaut minimāli aizdomās turamos un nikni šķaida savā plaukstā visija glāzes.

Britu galvenā gangsterfilma atšķirībā no glancētās bondiānas vai "stilīgā" Gaja Ričija darbojas ar tām pašām metodēm, kuras vairāk balstās uz viņu temperamentu, nekā uz režijas brīnumiem (Makenzija karjera pēc tam aizgāja pa burbuli), tāds pats gars valda arī man tik ļoti mīļajās pēdējo pāris gadu filmās "London To Brighton" un triloģijā "red Riding". Atmetot jebkādu iespējamo morāli, te no ekrāna lien ārā brutāls spēks; salīdzināt, teiksim, Kopolas "Krusttēvu" ar "Ilgo piektdienu" būtu tas pats, kas salīdzināt eklēru ar rupjmaizi, speķi un tādiem sīpoliem, pie kuriem asaras no acīm sprāgst ārā, un uz pieres izspiežas sviedru lāses. Teicama mūzika, lielisks Hoskinss, dialogi kā zālāja pļāvējs, obligāts kino.

in 2010 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ cult