tēva māte šādi aizgāja. vienu dienu tēva tēvs bija aizmirsis aizslēgt vārtiņus vai viņa bija atradusi atslēgas, neatceros, iespējams, ka tā nemaz nebija un tai laikā vārtiņus vēl neslēdza, jo nebija pirms šī izgājiena nemaz tik traki, viņa tikai sīkumus aizmirsa. bet viņa pēc inerces [kaut nestrādāja jau ilgus gadus] iekāpa vilcienā un aizbrauca uz Rīgu, uz darbu it kā. tad iekāpa citā vilcienā, jo sajauca ar Siguldas vilcienu, un attapās kaut kur uz Daugavpils līnijas kaut kādā dzelzceļa stacijā. tā bija drausmīga nakts. viņu bija atraduši kaut kādi cilvēki apmaldījušos stacijā, viņa nesaprata, kur atradās, nezināja nevienam vārdu, pat pati sevi neatcerējās. tad kaut kā tie cilvēki bija atraduši kā mums piezvanīt.
tēvs brauca pakaļ. un viņa savu dēlu arī neatcerējās.

pāris gadus turējām vārtiņus slēgtus. aizmirsa aizvien vairāk. tad bija guļoša. nogulēja gultā divus gadus. tad nomira. vēl pēc pāris gadiem ar māsīcu pārkrāmējām bēniņu stāvu, gribējām labāk iekārtot vasaras dzīvošanai un zem skapja atradām n-tajos kabatslakatiņos ietītus un paslēptus 120 latus - bija noslēpusi savu pensiju. vai divas. nezinu kā viņai maksāja.

atmiņas zaudējumi nav tik briesmīgi, kā guļošā barošana, palīdzēšana nokārtoties, apmazgāšana, izgulējumi utt. t.i., tie ir briesmīgi, bet tos vismaz var mēģināt neņemt galvā.. ck nu tos var neņemt.

un nomira viņa arī tikai tāpēc, ka laikam tomēr savā bezprātā kaut kā sajuta, ka nedēļu iepriekš viņai blakus gultā lielās mokās nomiris vīrs.
nāves un bēres ar vienas nedēļas starpību.
žēl tikai, ka tas ir vienīgais romantiskais notikums, kopš es sevi atceros un viņus pazinu. varētu pat iedomāties, ka viņi viens otru mīlēja.