mana ome pēdējos 5 dzīves gadus vispār nevienu no mums neatpazina (mans mučāgs ir viņas meita) un mēs viņai bijām vienkārši labi cilvēki, kas par viņu rūpējas. tai pat laikā mani pusaudzības gadu piedzīvojumi ne vienreiz vien atdūrās pret to, ka uz baigajām ballītēm nevar iet, jo jāpieskata ome, kuru vienu uz ilgu laiku atstāt īsti nevarēja.

varbūt izklausīšos ciniska, bet centīšos būt objektīva - man nešķiet, ka tā ir baigā opcija, kādam upurēties pieskatīšanas vārdā. ja var atļauties patiešām labu un iejūtīgu privāto pansionātu, tad tas imho ir labākais.

es pati vispār gribētu juridiski noformēt papīru, uz kura pamata mani pie pirmajiem vecuma marasmiem nošpricē, lai citiem nav jāmokās.