Es gan neesmu manījusi, ka cilvēki laukos emocionāli pieķertos lopiem, kurus pēcāk apēd. It īpaši cūkām. Tās ir tādas savdabīgas rūpes par dzīvnieku. Raizes par tā veselību, noskaņojumu un labsajūtu jau iepriekš zinot, kam tas lops ir paredzēts. Ar tādu distanci un racionālismu. Mēs, pilsētnieki jau nu drīzāk pūšam un elšam par katru dzīvo radību.