Piemēram, otrā pasaules kara laikā viens mans vecaistēvs karoja sarkano pusē, otrs vāciešu pusē. Cik esmu viņu dienasgrāmatas lasījis (kad viņi vēl bija jaunāki, es nebiju saprātīgā vecumā, lai par tādu kaut ko runātu, bet kad es kļuvu vecāks, viņi vairs īsti saprātīgi nebija), tad abi diezgan viennozīmīgi karu uzskatīja par debilu idiotismu no kura nevienam nav un nebūs nekādas jēgas.

Kaut kā nedaudz absurdi domāt, ka process, kura laikā vieni masveidā atšauj otrus notiek progress un kaut kādas vispārējās taisnības uzvara. Tas ir tikai veids kā tiek realizētas slimu idiotu idejas, kurus vajadzēja nošaut pašu pirmos, nevis viņu pavēlēm klausīt. Nemaz nerunājot par pieminekļu celšanu.

Manuprāt kara jēgu un lielo tā attaisnojošo ideju bieži mēģina meklēt citi, tie kas karā nepiedalījās un to pazīst pēc izskaistinātām leģendām, jo nereti liekas samērā stulbi domāt, ka visa tā šaušana bija bezjēdzīga un nekādu labumu patiesībā nenesa. Kā tad tā - vecotēvu nošāva, vecomāti izvaroja un tad nošāva; gribas domāt, ka viņi gāja bojā skaistas idejas, nevis slimu un bezjēdzīgu murgu dēļ.