Mīļo draudsiņ, lai vai kā tas neizklausītos, ir diagnozes, kuras var nobliezt tikai ar smago artilēriju. Šizofrēnija un tās apakštipi dažādie, (lai gan šādas diagnozes vairs nemaz nava) būtu kakbi viena no tām.

Pasaulē atzītākais mentālo saslimšanu klasifikators ir DSM-IV-TR (proti, DSM 4. relīzes technical edition, kuru izdod APA: http://en.wikipedia.org/wiki/Diagnostic_and_Statistical_Manual_of_Mental_Disorders#DSM-IV-TR_-_The_Current_Version

Par populārāko diagnožu kodiem, to aprakstiem un šobrīd atzīto std. trītmentu tām var palasīties vēl šeitan detaļās: http://www.psychnet-uk.com/dsm_iv/_misc/complete_tables.htm

Es nesaku, ka APA būtu kautkāds tur pīlārs manā izpratnē, un man ir visnotaļ ciets viedoklis par mūsdienu medicīnu un farmāciju kopumā. Neesmu tālu no tā, ka mani varētu uzskatīt par sūro pūristi, kas pamatā pašārstējas ar visādām pagalmā salasītām indēm (es nedaudz pārspīlēju) un uzskata, ka visas saslimšanas (un traumas tai skaitā) pamatā slēpjas galvā un pamatnoteikums ir turēt galvu tīru.

Tomēr no bēdīgās pieredzes ir jāsecina, ka dažbrīd dažiem bez šaibām iztikt ir gandrīz neiespējami. Ir, protams, veiksmīgi ārstēšanās piemēri un ir gaužām neveiksmīgi. Man ir zināmi abējādi gadījumi. Vispār šo saslimšanu sfēra ir tik mazizpētīta un neizprotama kopumā, ka nākas secināt, ka viss ir laimes spēle. Tomēr, ja tev blakām izgadās cilvēks, kuram melnajā periodā bez zālēm iznāktu sev padarīt galu, bet tu skaidri zini, ka gaišajā periodā viss būs čiki, es izvēlos viņu sapačkāt ar šaibām un dārzenizēt, kamēr hormonu līmenis atnāk atpakaļ un var dzīvot tālāk.

Tiesa, man šķiet mūsdienās ļaužu rotaļāšanās ar antidepresantiem on daily basis ir aizgājusi stipri par tālu. Taču mēs jau šobrī pamatā runājam par klīniskām diagnozēm un nevis izlaidību, vai ne? :)