filipa grando(garndjē?) filma "jaunā dzīve" laikam ir fašistiski ideālākais pēdējo padsmit gadu kino, man vizuāli asociējas ar pareizi izmērītu galvaskausu, stiprinātu ar tipa krutām un radikālām idejām, kas šķiet simpātiskas līdz brīdim, kad tās netiek pielietotas
kad tiek sekots ideālai skaņas un attēla simbiozei
un kas nahuj nestrādā tāpēc, ka mūsu priekšstati par ideāliem nekad nestrādā, viss notiek pavisam savādāk
taču ļoti pamācošs kino - par ideāliem, feiliem un īstenību tiem cilvēkiem, who fucks with cinema