Sergeju Dovlatovu es, piemēram, varu lasīt visu laiku, uz apli. Mierīgi. Pārlasīšanas fiška, manuprāt, ir tur, ka daži autori ar lasītāju sarunājas un tad, ja cilvēks ir ok, tad arī pļāpāt var ka nemetas. Bet, ja rakstnieks nevis sarunājas, bet stāsta, tad nu apnīk taču, ka viens tur vervelē visu laiku, va ne?