Pirmkārt, tā nav — nepilngadīgajiem ir izvēles tiesības (piemēram, tiesības izvēlēties darbu vai attīstīt jaunrades spējas), turklāt viņiem ir arī tiesības uz privāto dzīvi, dzīvojamās telpas un korespondences noslēpumu, personas neaizskaramību u. tml. Vecāku tiesības noteikt tām ierobežojumus pašas ir ierobežotas, un vecāku ierobežojumus var apstrīdēt bāriņtiesā. (Kas attiecas uz mācībām, skolās ir izvēles priekšmeti, kurus vismaz manā skolā katrs izvēlējās pats — bez vecāku līdzdalības.)

Otrkārt, pat ja šādu tiesību nebūtu, nebūtu nekāda pamata pieņemt esošo par vēlamo. Mēs šajā diskusijā nespriežam par to, vai pastāv likumisks pamats piespiest valkāt skolas formas, bet gan par to, vai tā vajadzētu darīt, t. i., mēs nespriežam juridiskā, bet gan (būtībā) morālā kontekstā. Un šādā kontekstā mans viedoklis ir: nevajadzētu bez nopietna iemesla ierobežot nepilngadīgo brīvības, tāpat kā nevajag bez nopietna iemesla ierobežot citu cilvēku brīvības.