atlanta pleci
a vot vēl te vakardien no rīta otrreiz noskatījos dižo kino par naftu
aka there will be blood
gospoģe, tas laikam vispār ir visspēcīgākais desmitgadē uzņemtais kino, otrreiz skatoties, tieši daudzas papilddetaļas un blakusidejas parādījās, un tā laikam būs vienīgā gandrīz trīs stundas ilgā filma, kuru es labprāt skatīšos arī trešo un ceturto reizi
tur taču būtībā viss ir ļoti ne pēc likumiem uzņemts
teiksim, kino pēc idejas būtu jābūt par to, kā rodas pirmais īstais kapitālists amerikā, īstais tādā nozīmē, ka pēc tam tikai ēnas no viņa un mazāk vai vairāk veiksmīgas kopijas - bet viņš tur tāds ūbermenšs parādas uzreiz, un vēl ar vārdiem "dievs mani sūtīja"
un tur vēl it kā būtu jābūt stāstam par uzvarām pār konkurentiem arēnā, taču filma būtība ir par cilvēku, kas skrējiena distancē permanenti atrodas priekšgalā, tāpēc, ka citi varianti viņam nemaz nav, un danielam pleinvjū jau nav arī nekādu pretinieku - tie visi patiesībā ir tribīnēs novērotāju lomās (jo saprot, ka samals pa ceļam, ja kas), a cilvēku, kas uzdrošinas šeit piestrādāt par tiesnesi skrejceļa malā, alegoriski nomauc nejaušs lodesgrūdēja mests darba ierocis
tāpēc, ka arī tienesis te ir tikpat nepiedienīgs, kā oponenti, un arī nekādi līdzjūtēji nahuj nav vajadzīgi
īstajos kapitālistos, protams, nekā liriski skaista un sentimentāla nav - bet tā nav arī baltajā haizivī, kuru mēs klusībā apbrīnojam par vitalitāti un spēku, no kuras, ja godīgi, taču neatteiktos arī paši, tieši otrādi, mēs bieži pārmetam sev par to, ka neesam pietiekami kruti, kad to reāli vajag
toties ir vēl viena maza nianse, kas ļoti piesaista pleinvjū personāžā - tas, ka viņš nav kaut kādas jau sistēmas produkts, kura viņam būtu atstājusi visai maz iespēju izvēlēties savu nākotni, viņš kā reizi ir to pats izvēlējies (pretstatā reliģioziem, teiksim kā ir, jau pilnīgiem bezsmadzeņu sektantiem) un uzrakstījis pirmais pats sev pilnīgi jaunus noteikumus, pēc kuriem dzīvot un sasniegt mērķus