Tiesa gan - neesmu lasījis.

Taču uzskatu, ka tā darīt nav nemaz slikti - kino sliecos vērtēt kā pastāvīgu, pabeigtu lielumu, ja vien tas ekstensīvi nespiež uz referencēm iz citiem mēdijiem. Šajā gadījumā kā daudzos gadījumps - ņemta ideja un aptaisīta pa savam. Vai tas ir slikti? Nē, nedomāju gan. Arī šajā gadījumā nejutu, ka filma apzināti vai neapzināti spiež uz kādu citu mēdiju, lai to saprastu vai arī, lai tajā iztulkotu kādu elementu kopējās jēgas izziņai. Nekas tāds nebija, tātad, ir pabeigts lielums.

Sliecos vaibstīties par tiem, kuri nebeidzami salīdzina cross-media darbus savā starpā, vienmēr pārmetot to, ka attiecība nav 1:1. Man domāt, ka ir daudz labu piemēru, kur ietērpšana citā kažokā nav nekāds pārkāpums vai nespēja saprast ideju. Tarkovskis, piemēram - Stalker un Solaris. Izcilas filmas, kuras ir gardas i bez lasīšanas, kuras tāpat veido sevī noslēgtu pasauli, lai gan doma ir aizgūta no ārpasaules, cita mēdija. Sliktumu tajā, ka nav 1:1 man neizdodas atrast.
Protams, grāmatās allaž būs vairāk satura un visādu nianšu, taču jāapzinas arī tas, ka filma ir laikā limitēts mēdijs, ja vien nerunājam par underground kino vai par Sátántangó (450 min). Tīri iz stāstīšanai atveltītā laikā sanāk apcirpt saturu.

Vai ir slikti, ka arī šajā filmā ir figņa, kura rezumējama ar "cik virspusēji viņš saprata mesidžu"? Nedomāju gan. Drīzāk uztveru filmu kā par noslēgtu, pašpietiekamu režisora viedokli par tēmu un, iespējams, arī literāro darbu. Sava veida konspekts, iespējams.
Un ja lasīšu literāro darbu, no kura ņemta ideja - uztveršu to visdrīzāk par sava veida extension, sevišķi, ja satura attiecības starp medijiem nav 1:1