Te rakstītais man atgādināja kādu senu notikumu, kad tikko bija iznākusi Lurmana "Romeo+Juliet". Manas draudzenes toreizējais brūtgāns pēc noskatīšanās izteicās, ka nu nekas īpašs neesot bijis, nekādu jaunu atklāsmju. Mums ar draudzeni žokļi atkārās tā, ka ilgi vēl vilkās pa zemi, domājot par to, vai stāstīt viņam, ka jaunas atklāsmes grūti rast stāstos par mīlestību, kur nu vēl tādā, kas jau gadsimtiem apgremots. Tādā brīdī saproti tikai, ka iebilst jau cilvēkam nav ko, jo pateicis patiesību, bet žēl viņu, ka nav baudījis un izklaidējies, bet kaut ko gaidījis, gaidījis... to, kā tur nav un nevajag būt, kamēr filma cauri, bet pašam rūgtumiņš sirdī.