Lūk! Mani arī visās šāda tipa pasakās (par mazo nāriņu, piemēram) tracina tas, ka viņas runāt nedrīkst, bet taču citi komunikācijas veidi aizliegti nebija! Ja rakstīt nemācēja, tad shematiski bildītes uzzīmēt un mēmo šovu nospēlēt tak varēja, bet nē, mol, ciešanu stāsts jāuztaisa. Nāriņas gadījumā slikti bija tikai pašai, bet par ko tam jaunākajam brālim uz mūžu spārns vienas rokas vietā jāatstāj bija?