spiritual
ir mūsu Imantas ciematā tāds veikaliņš. Visi viņu zin gadu gadiem, apmeklētāji tērzē ar pārdevējām kā pa dzīvi kā, pa citu, nu jūs saprotat. Meitenes, kas izaugušas tev faktiski blakus. Vasarā pārdod preces bezmaz Britnijas "topos". Un te - vdrug! - parādās jauna pārdevēja.

Gadi 50. No katra rīta frizētava (es reāli nezinu, kā saucas frizūra, bet kruta). Strādā (saturaties!)tabakas - alkohola nodaļā. Kuru apmeklē alkoholoķi, tipa es, nu un vēl visādi sīņi. Pēc cigaretēm nāk. Es stāvu rindā pie kases, man aiz muguras stāv sieviete vismaz-divu-bērnu-māte (viens aiz skatloga ratos dīdās), nopērku cigaretes un....
te jums vajadzētu par mani saprast pāris lietas. es nekad neaizskaru cilvēkus, kas lej man zupu šķīvī. tieši otrādāk - es patiesi patiesi jūtos pateicīgs cilvēkiem, kas to visu ir izgatavojuši, viņi man ir ļoti mīļi. un es jebal tos idiotus "Ēlandes" ēstuvē, kas rāda ar pirkstu (tev lomī parādīt ar plaukstu!) "man šito". lai viņi nosprāgtu. ja es arī jūtu to marksistisko naidu rabočij klass pret kādu, tad, jā - pret šo. Un vairākas reizes esmu turējies (tha, fiziskā pārspēka dēļ!), lai vieņiem neiešautu to paplāti nobarotajā mūlī. jo viņi ir neglābjami gaļas izstrādājumi, subprodukti. un es esmu - zemāk par ceļiem nokritis cilvēks, bet ķepurojos...cieņu pret apkalpojošo personālu ieviesa ne jau Tailers...
...bet tad es pasaku "vaš imidž portit magazin". Neko. Es paņemu savas cigaretes un sieviete aiz muguras pēc iepirkšanās "vaš imidž portit magazin", es pat nevaru uzsmaidīt viņai, jo jā - šeit visi visus zina. atnāca dve bļaģi i vsjo skazaļi.