turpinot neiesākto sarunu
...tev iznāk. man par Griškoveca autobiogrāfisko lugu pateikt ir apmēram tikpat, cik pašam Griškoveca varonim dažreiz par dzīvi - jā, no krūšukurvja līdz rīklenei tas siltums aizbrauc kā vilciens "Rīga - Petuški", bet pateikt kaut ko no visa tā īsumā nav jēgas, ir jāstāsta stundām un varbūt arī vairāk. jo tas viss ir pārāk tuvs, pārāk savs... kaut arī neesmu dienējis un samērā maz bijis Krievijā, mans fāters gan, un viņš teica, ka viņš kļuva pēc tam cits cilvēks, gan kad aizgāja - cits, gan kad atgriezās - vēl cits...

...protams, nafig, Daiena! dzīvesstāstos tā pat neaizrauj Dovlatova rakstītais teksts, kā ar rokām parādītie ņirbošie bērzi un apses aiz vilciena loga, to var skatīties kā sonetus uz ekrāna lielveikala atklātajā kinoteātrī, sēžot radioviļņa dūmakā...

...tipa, nē, viena no manām mīļākajām filmām ir Todorovska filma par spēlēšanos ar radio, kuru reiz rādīja Arsenālā, tajā pastāv viss Tokijas bailes un naids, bet siltums - nē. tāpēc, protams, ka Griškoveca luga man ir baismas gāka vistumšākajos ūdeņos, un pēc tam šo cilvēku un viņa rakstīto nevar neiemīlēt bezmaz uz pavisam.