pēc gandrīz mēnesi ilga atvaļinājuma no kino beidzot noskatījos filmu no sākuma līdz beigām - spaika lī "do the right thing", 89-ā gada darbu par balto, ķīniešu, latīnamerikāņu un nēģeru attiecībām bruklinā. pats spaiks lī ir afroamerikānis, tūkstošajos jau šāds kino vairs nebija iespējams, 2001-ais un "training day" divpadsmit gadu laikā totāli pārrakstīja visas šīs lietas, lai arī spriežot par amerikas jaunāko vēsturi pēc kino, nevis pēc kriminālziņām - lūk, huj pateiksi, kur un kad tā pa īstam situācija izmainījās.
par pašu spaiku lī, ir acīmredzams, ka viņš ir kinematogrāfijas ziņā ļoti labs režisors, taču ļoti sviestains sava mesidža ziņā - atkal nevar saprast, vai viņam galvā tarakāni, vai arī situācija bruklinā tiešām bija tik apšaubāma. tāpēc, ka visu nacionālo minoritāšu un mažoritāšu razborkas - tās ir tikai par biznesu, un viņš mēģina meklēt risinājumus, rādot fotogrāfijas ar mārtinu luteru kingu, taču mellie filmā ir pārskaitušies par tēmu, ka viņiem rajonā naudas nav, bet amerikāņu itāliešiem un ķīniešiem bodes darbojas, un viņi puslīdz pārtiek. tumšādainajiem aliņam nepietiek. nu kāds šeit luters kings.
un tur vēl pirmā gandrīz pusotra stunda ir tāds tipa koenu humoristiskais pasākums par tēmu, kādi cilvēki ir idioti, atliek tikai noskaidrot, kurš no idiotiem ir krutākais, un visnormālākie tur izrādas ķīnieši, kas pastiepj roku afroamerikāņiem un saka, davai, draudzēsimies, sadzīviskā mafijas fiška.