šodien man bija kārtējais patiesības mirklis - draugos intereses pēc sameklēju kādu cibiņu, ar kuru man te kaut kad atpakaļ bija saķeršanās. gribējās paskatīties, ar ko tad man patiesībā bijusi darīšana. vizuālais taču daudz ko pasaka. un ko es ieraudzīju - personu, kas 10 gadus jaunāka par mani, bet savos 30 gados jau reāla tante, kā no padomju jauniešu žurnāla liesma, divi bērni pie sāniem, birģeriskas ainavas aiz muguras. pilnīgi viss liecināja par pilnīgi un absolūti citu bekgraundu un jebkādas vienošanās un normālas sarunas neiespējamību. perfect strangers. tad kāpēc vispār sākt sarunu, atbildēt, iesaistīties? nākamreiz būšu gudrāks. bet par cieņu necieņu knābāšanu un apdiršanu - brīzīem šķirt, ka tādiem pilnīgiem svešiniekiem labāk atrasties naida pozīcijās, tas ir dzīvīgāk un dabiskāk, nekā liekuļoti, cilvēciski, plurāliski laipnoties. no tādām laipnībām tikai nelaba dūša un pilnīga dezorientācija. tāpēc - viva hate!