Maradona By Kusturica (2008, Emīrs Kusturica)

Vispār jau Emīrs ir pamatīgi ieberzies ar šo dokumentālo kino par visu laiku labāko pasaules futbolistu, kaut arī no otras puses - ieguvis jaunu un vērtīgu draudzību, piepildījis senu bērnības (nu vai arī jaunības) sapni. Pamatproblēma šeit ir banāli smieklīga. Viss, ko Djēgo Armando viņam daudzajās intervijās stāsta, perfekti ietilpst vienā teikumā "kad mēs uzvarējām Angliju, vot tas bija notikums, tas jums, bļ, par Folklendām, pēc tam es sāku glušīt kokaīnu, a tas, vot, bija zrja". Nabaga Emīrs klausās to visu ar mirdzošām acīm un atvāztiem visiem 32 zobiem, taču skaidrs, ka cilvēks, kuram uz kājas ir uztetovēts Fidels un uz rokas Če - tas tev nav vienkārša futbola zvaigzne, tā ir revolūcijas leģenda kā minimums. Tāpēc pēc katra Maradonas trešā burkšķiena viņš atsevišķā kadrā minūtes piecas cenšas stutēt ideoloģisku zvanu torni turpat vai ar Borhesa citātiem, lai arī, nu kas no Djego par Če, parasts latīņamerikāņu kreisais. Pa vidu visam tiek demonstrēti apšaubāma rakstura multiplikācijas iestarpinājumi ar angļu karalienes un Džordža Buša piedalīšanos antimperiālisma triumfā, fonā skanot neiztrūkstošajai "God Save The Queen". Emīrs toties filmā ar dižo argentīnieti apskaujas reizes divdesmit un ir pārlaimīgs kā skolas puika.

Būt Maradonas draugam - tas patiesībā ir ļoti interesanti, jo izjust pret viņu, teiksim, draudzīgas simpātijas, kamēr miljoniem cilvēku viņu ne vairāk un ne mazāk kā pielūdz un dievina (tur ir sižets arī par Maradonas baznīcu), tas ir, hm, specifiski un īpaši. Par dievināšanu, protams, nekas nav pārspīlēts. Filmā labākā epizode ir tad, kad viņi mikroautobusā brauc cauri Neapoles ielām. Pēc tā, kas uz šīm ielām tajā laikā notiek, arī saproti, cik daudz Djēgo nozīmē pārējiem.


in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / specifiski / apm.ņurd. / afigkino