fizkultūrā bija tikai pāris lietas, kas man patika un kuras varēju izdarīt uz 10: slēpošana, buka lekšana,
vēdera presītes - absolūta garlaicība, bet padevās, un pats mīļākais, ko es vēlarvien pēc jau gandrīz 10 gadiem perfekti varu izpildīt - tiltiņš no stāvus stāvokļa vai kā to pareizi sauc (bet skatoties uz pārējiem skuķiem sev apkārt gan pamatskolā, gan koledžā - tā drīzāk ir kaut kāda lieliska mugurkaula īpatnība, ka to varu izdarīt, jo visas sportiskās un krutās meičas ne tuvu nevarēja atliekties).

sprints ir visriebīgākais, kas izdomāts. uz izturību vienmēr esmu varējusi noskriet labi, bet sprints vienmēr vairāk par 3,5 ballēm nevedās.

pie tā, ka sportā esmu lūzeris, domāju atzīmes vajag. iekšējās. devītajā klasē uz diploma lai raksta ieskaitīts, bet iekšējās vajag.
mums pasniedzējs bij kaut kāds neizdevies sportists. un kad viņš skatījās uz tevi, varēja redzēt, ka viņš visus mūs vaino par savu 'neizdevušos karjeru'. mēs visi bijām absolūti tizleņi viņa prātā un attieksmē pret mums, un uzvedībā, un tajā kā viņš par un ar mums runāja. kādu brīdi, kad vēl spēju pretoties šādai attieksmei, atzīmes mani motivēja censties.