Mums vienu brīdi par skolotāju tika pieņemts kaut kāds Latvijas futbola izlases otrais vai trešais treneris. Momentā viss tika reducēts uz skriešanu. Tā pagāja viens gads.
Citu gadu atkal bija kaut kāds sievišķis, kas cietumā bija strādājis laikam. Viss spiediens uz rokām - pievilkties, pa virvi uzrāpties, trenažieris (vienīgais).
Ak jā bija vēl jāiet uz baseinu, bet tur ar drausmīgu aizdomīgumu tika akceptēta ārsta zīme, ka man pret hlorūdeni ir alerģija.
Beigās es biju tizlenis un bez maz uz palīgskolu nosūtāms.