man liekas drīz es varēšu sarakstīt nelielu brošūru (pēc kā arī personiski izplatīšu viņu stacijas tunelī)ar nosaukumu "kublinska stāsti par stabulnieku". nē, nu fantastisks spēks ir tajās šizoetīdēs.
piemēram, šorīt andrejs mūsu īslaicīgo konversāciju ievadīja ar vārdiem "sveiks, es esmu uldis stabulnieks!" un kad es pasmaidīju, pateica "paldies".
vakardien viņš izstāstīja, ka stabulnieks esot no rīta pamodies un sācis domāt kāpēc un no kurienes viņam ir bārda, nav bijis apmierināts, meklējis 20 santīmus frizētavai, bet kublinskis esot tikai smaidījis un neesot teicis, ka bārda viņam esot jau 30 gadus.
vēl andrejam ir brīnišķīgs ieradums aiziet līdz bērnu laukumam, apsēsties uz soliņa un pēkšņi skaļā balsī ieauroties: "A kto bil samim veļikim rossijskim avtogonščikom v latvije, znajete??!!". Pēc tam nosmieties par pārbiedētajiem bērniem un tenterēt atpakaļ uz kafejnīcu.