daudzi jā, bet tas nav noteicošais. es pats atzīstu, ka maniem teksteļiem ir vajadzīgs vēl kāds pieskāriens, kaut ko ar tiem ir jādara, jo es varu tādus cept, es apmēram saprotu, kā tie manī veidojas, būtu tāds kā laiks kaut kā ta ne nobriest, bet kaut kā beigt sev prātu pist varbūt savādāk jau tā līdz kapa malai var drukāt. jāpiezīmē, ka daudzos gadījumos man tekstu sastāde sniedz patiesu gandarījumu, bet es gribu izlauzties kaut kādos citus riņķos, apļos, es varbūt gribu spilgtāk, bet visdrīzāk man vajag uzšaut pa pirkstiem un muti, jo es vienkārši paģēru, man vienkārši vajag nogurdināt savu ķermeni ar sportu, lai prātā nenāktu visādi šitādi parazīti un tad manu gandarījumu no tekstu sastādes neaizēnos sliktas iedomas.
tas ir teorētisks izskaidrojums, praksē es turpinu sēdēt un slinkot un mani turpina tirzāt aizdomas un sevis apšaubīšana. varbūt tas kaut kur noved, es vienkārši zinu, kā ir bijis citreiz, kad prātu nemoka varbūt nevajadzīgas indes