Viņa Gaišība (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} kautskis) rakstīja, |
Tur vēl vajag opcijas "Kaŗu izbeidza" un "Brežņevam pielīda".
A par ekonomiku — ASV ekonomika vispār dzīvo tādā pakaļas-padebešu ciklā. Es pat nezinu, vai tur kāds atsevišķs cilvēks vainojams, drīzāk tā vienkārši notiek. Tāpat kā Niksons taču nav atbildīgs par to, ka saule katru rītu lec un katru vakaru noriet. Paskaiti pats — pēc 1. pasaules kaŗa ekonomika plauka lekniem ziediem, visiem naudas bij, cik uziet, visi domāja, ka nauda birst no gaisa, un katrs ostas krāvējs ņēmās pirkt akcijas — galarezultātā Volstrīta to krāvēju-investoru pieplūdumu neizturēja, nobruka no padebešiem pakaļā un iesākās Lielā depresija. Tad Rūzevelts ņēmās ekonomiku atkal no pakaļas vilkt laukā uz padebešiem un beigu beigās pat visnotaļ veiksmīgi izvilka. Un atkal — pēc kaŗa rūpniecības jaudas bija saradušās tādas nepajokam, katrs varēja dabūt rūpnīciņu, kur ražot visādu huiņu, visi ņēmās pirkt atspērušies, un, saprotams, ja visi pērk, tad inflācija arī trauc uz priekšu — paši nesen redzējām. Nu, un visbeidzot nāca Niksons un metās to inflāciju apkaŗot. Tomēr ir gana daudzi cilvēki, kas arī ņemsies apgalvot, ka Niksons ASV ekonomikai piekabināja smagas bumbas, kas beigu beigās atkal viņu ievilka pakaļā — raugi, pirms Niksona katram dolāram, kas peldēja apkārt, vajadzēja kaut kādu segumu zeltā. Cik ASV bija zelta, tik tās varēja drukāt dolārus. Niksons dolāru no zelta atkabināja, tātad nu ASV varēja drukāt dolārus tik, cik vien tām patikās. Ko viņi arī tagad pilnā sparā dara, tā gāzdamies kārtējā pakaļā.
Kur morāle? Cilvēks laikam tā uzbūvēts — ja viņam noliksi priekšā pilnu bļodu, viņš rīs neatgūdamies, nedomādams, cik vēl tajā bļodā paliek. Tas, ka kaut ko vajag atstāt arī vēlākam laikam, viņam ienāks prātā tikai tad, kad bļoda jau būs tukša un to atkal vajadzēs piepildīt. Niksonam paveicās patrāpīties tad, kad bļodā atkal kaut ko vajadzēja ieliet, un viņš to izdarīja — uz kādu laiku. Tik ļoti piepacelt ASV ekonomiku, lai tā vairs nekad dziļā pakaļā neiegāztos, viņam tomēr nesanāca.
Nopietni, ja grib slavēt Niksonu, tad jārunā par ārpolītiku. Tur viņš sasniedza tādas lietas, ka tad, ja viņš nebūtu bijis republikānis, liberālie hipiji vēl šobaltdien dēvētu viņu par dižāko miera, draudzības un sapratnes nesēju divdesmitā gadsimta Amerikā.
A par ekonomiku — ASV ekonomika vispār dzīvo tādā pakaļas-padebešu ciklā. Es pat nezinu, vai tur kāds atsevišķs cilvēks vainojams, drīzāk tā vienkārši notiek. Tāpat kā Niksons taču nav atbildīgs par to, ka saule katru rītu lec un katru vakaru noriet. Paskaiti pats — pēc 1. pasaules kaŗa ekonomika plauka lekniem ziediem, visiem naudas bij, cik uziet, visi domāja, ka nauda birst no gaisa, un katrs ostas krāvējs ņēmās pirkt akcijas — galarezultātā Volstrīta to krāvēju-investoru pieplūdumu neizturēja, nobruka no padebešiem pakaļā un iesākās Lielā depresija. Tad Rūzevelts ņēmās ekonomiku atkal no pakaļas vilkt laukā uz padebešiem un beigu beigās pat visnotaļ veiksmīgi izvilka. Un atkal — pēc kaŗa rūpniecības jaudas bija saradušās tādas nepajokam, katrs varēja dabūt rūpnīciņu, kur ražot visādu huiņu, visi ņēmās pirkt atspērušies, un, saprotams, ja visi pērk, tad inflācija arī trauc uz priekšu — paši nesen redzējām. Nu, un visbeidzot nāca Niksons un metās to inflāciju apkaŗot. Tomēr ir gana daudzi cilvēki, kas arī ņemsies apgalvot, ka Niksons ASV ekonomikai piekabināja smagas bumbas, kas beigu beigās atkal viņu ievilka pakaļā — raugi, pirms Niksona katram dolāram, kas peldēja apkārt, vajadzēja kaut kādu segumu zeltā. Cik ASV bija zelta, tik tās varēja drukāt dolārus. Niksons dolāru no zelta atkabināja, tātad nu ASV varēja drukāt dolārus tik, cik vien tām patikās. Ko viņi arī tagad pilnā sparā dara, tā gāzdamies kārtējā pakaļā.
Kur morāle? Cilvēks laikam tā uzbūvēts — ja viņam noliksi priekšā pilnu bļodu, viņš rīs neatgūdamies, nedomādams, cik vēl tajā bļodā paliek. Tas, ka kaut ko vajag atstāt arī vēlākam laikam, viņam ienāks prātā tikai tad, kad bļoda jau būs tukša un to atkal vajadzēs piepildīt. Niksonam paveicās patrāpīties tad, kad bļodā atkal kaut ko vajadzēja ieliet, un viņš to izdarīja — uz kādu laiku. Tik ļoti piepacelt ASV ekonomiku, lai tā vairs nekad dziļā pakaļā neiegāztos, viņam tomēr nesanāca.
Nopietni, ja grib slavēt Niksonu, tad jārunā par ārpolītiku. Tur viņš sasniedza tādas lietas, ka tad, ja viņš nebūtu bijis republikānis, liberālie hipiji vēl šobaltdien dēvētu viņu par dižāko miera, draudzības un sapratnes nesēju divdesmitā gadsimta Amerikā.
Nopūsties:
