Bet tā ir biežāk sastopama parādība, nekā būtu patīkami atzīt — režisors savu pirmo filmu uztaisa par labāko, ko jebkad uzņēmis. Tas parasti notiek tad, ja cilvēkam gan talants ir, gan naudu gribas. Tā nu viņš savu pirmo filmu uztaisa pilnu ar iesācēja entuziasmu un pavisam svaigu skatu uz lietām, Holivudas haizivis saož jaunu asiņu smaku un piedāvā kaudzēm naudas par huiņas taisīšanu — pareizi izskaitļotā pārliecībā, ka viņš arī huiņu uztaisīs godam. Lūk, piemēram, arī Stīvens Soderbergs neko labāku par sex, lies, and videotape tā arī nau uztaisījis.

Ir arī vēl otrs variants — režisors vienkārši visu laiku atkārto vienu un to pašu. Pirmoreiz ir baigi forši un oriģināli, bet otrreiz, trešoreiz, ceturtoreiz un piektoreiz tu jau sāc nojaust, ka kaut kur kaut kas redzēts. Tas, šķiet, ir Rodrigeza variants — viņam pēc tam visas filmas savā ziņā ir variācijas par El Mariachi, un, jo tālāk no oriģināla, jo diemžēl blāvāk.