Pi (1998, Darens Aronofskis)

Atkārtota režisora Aronofska debijas filmas noskatīšanās, lai savilktu kaut cik beidzot ar šo cilvēku galus kopā, tikai vēlreiz pārliecināja, ka par "Pi" viņš neko labāku pēc tam nav uzņēmis. Drūmais, klaustrofobiskais un ekspresīvais kino par ģeniālo matemātiķi, kurš caur personisko vājprātu un skaitļu džungļiem laužas pretī cilvēces būtības izpratnei - tas ir stāsts par pašu Darenu, kā maldoties dažādās simbolu virknēs un zaudējot cīņā ar savu "The Fountain" viņš beigās nonāk pie tās pašas lapu vērošanas koku zaros un filmas "The Wrestler". Pēdējā ir palicis vairs tikai viņa relevantākais izteiksmes veids, kad viss notiek cauri smagām fiziskām sāpēm, un nav tik svarīgi, vai tā ir elektriskā urbšana sev galvā un narkotiku dozas nepietiekamības lēkmes, vai arī gāšanās ar kailu muguru stiklu lauskās.

"Pi" ir vienkārši fanātiski ar paštaisītām kamerām un bez budžeta (pierasts jau) melnbalts kino, kas uzreiz atgādina gan Linča pilnmetrāžas debiju "Eraserhead", gan atklātu bezkompromisa līšanu galvā, par ko mums te pārsvarā ir atbildīgs Čārlijs Kaufmans un, teiksim, "Being John Malkovich" (man tik mīļais kino "Luzhin's Defence" tomēr ir daudz distancētāks šajā vājprāta ziņā). No minētajiem darbiem Aronofski atšķir nopietnība, tomēr, ja "The Fountain" tā liekas ļoti kaitinoša un bērnišķīga, tad te ir tāds tīri asociāls šausmu karnevāls, kurā smadzenēs laužas vienmēr naidīgas balsis un saprātu laupoši tēli. Klasisks piemērs tam, ka aizvien taču negribas ticēt - Darens šo kauju ir neatgriezeniski zaudējis un tagad filmēs tikai baiopikus par resleriem, bokseriem, sambistiem, džudistiem un karatistiem.  

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm. ņurd.++ / afigkino