Beidz, mormoņi ir līdz gaŗlaicībai normāli. Pēc ekšena apjomiem Ļeģājevs viņus saliek vienos vārtos. Mormoņiem ir tā — savācās svētdienās, padzied šķībā balsī gaudu dziesmas, tad brāļi un māsas uzstājas ar runām (viņiem nau profesionālu mācītāju, un to var redzēt — runas ir tiešām slikti sagatavotas), tad iet uz svētdienas skolu kopā lasīt grāmatiņu (kā bērnudārzā bezmaz), un visbeidzot vēl apspriež, kā būt labākiem vīriem/sievām (neko seksuālu, protams, neapspriež). Viss.

Tās kristības par mirušajiem ir vienkārši teoloģisks smalkums, necik baisi ekstrēmi tas nenotiek — tu tur aizej, uzvelc baltu ancuku, teu piesprauž zīmīti ar kaut kāda teu galīgi nezināma cilvēka vārdu un dzīves gadiem, un tad tevi iegremdē tādā mazā, smukā baseiniņā tā cilvēka vietā. Fiška tāda, ka, lai tiktu augstākajos debesu līmeņos (viņiem ir trīs), teu jābūt kristītam, bet kristīt tevi var tikai tad, ja tev ir miesa un kauli. Nu, un tad dzīvie var kristīties mirušo vietā. Vēl labus mormoņus mudina pētīt savas dzimtas vēsturi un kristīties par saviem senčiem. Tas, starp citu, ir dziļi jauki — mormoņi mudina cilvēkus apzināties, kas viņi tādi ir un no kurienes nākuši. Katrā ziņā palīdz pret mūsdienās tik sastopamo kaiti "Pasaule sākusies tikai ar mani".

Tiesa, indiāņus viņi tiešām uzskata par izraēļa bērniem, un dievs ar savām sievām tik tiešām dzīvo uz Koloba; vēl vairāk, mēs visi tīri fiziskā nozīmē esam dieva bērni — kaut kas tak viņam ar tām savām sievām jāsadara. Bet, vaimandieniņ, arī, piemēram, baptistu baznīcā teu stāstīs, ka pasaule ir seštūkstoš gadus veca un evolūcija ir sātanistu sazvērestība. Katrai reliģijai kaut kur paslēpts kāds dziļi absurds pieņēmums — tā viņas ir uzbūvētas, uz to visu laiku koncentrēties nevaig. Katrā ziņā es no visas sirds vēlu mormoņu baznīcai Latvijā daudz lielākas sekmes — kaut vai tāpēc, ka viņi mudina taisīt daudz bērnu, un piecu bērnu ģimenes ir tieši tas, kas latviešiem vajadzīgs.