confessions of beautiful mind
ko es jums tādu dzīvespriecīgu varētu izstāstīt
vo, izstāstīšu par vienu no smieklīgākajām situācijām manā dzīvē
vārdsakot, leģendārais latviešu andergraunda supertrips ar personisko autobusu uz amsterdamu 50 cilvēku un deģenerātu sastāvā, kur pamatmērķis - piedalīties matieru futbola turnīrā, nevis nobeigt dzīvi kofīšopos un maukumājās. tāpēc viss nopietni, vairāk par litru šņabja dienā nedzeram, uzturam formu. pirmā spēle ar angļu amatieriem, kur viņiem sastāvā, vārdsakot, tāda glāzgovas kroga publika, spēlētājs sākas no 100 kilogramiem, nu un tādi tanki vispārībā. tāpēc mums drusku fiziski neiet. bez tam es ar edgaru šubrovski (neimdropings, brooking!) aizsardzības centrā abi spēlējam vienkārši dievišķi, tā sakot, ne pārāk iesaistoties divcīņās ar lidojošiem ekskavatoriem. un galvenais, viņiem savstarpējā komunikācija tāda hitrožopā, visi viens otram saka, kur skriet un kur atdot, a mums, lūk, tā nav iegājies, nu, reizēm pabļauj "mugura!", bet nu intraverts latviešiem tas futbols, jā.
tad džons, kas mums komandas kapteinis, pēc pirmā puslaika stingri pasaka - komunikācijai laukumā ir jābūt, vot, paskatieties kāda viņiem tur harmonija valda! a viņš ir komandas kapteinis, značit jāklausa. sākas otrais puslaiks un beidzot mēs demonstrējam absolūtu verbālo brauna kustības haosu, bļauj VISI REIZĒ, pie tam VISU PĒC KĀRTAS, KAS IR GALVĀ, "eu", "nu", "aļo", "davai", "atdod", karoče laukumā valda PSIHOPĀTISKA ELLE. no šādas pasaules un dabas daudzveidības pat britu amatieri drusku ahujeļi, un otro puslaiku mēs puslīdz cilvēcīgi nokoklējām. nu bet rēcīgi tas bija neaprakstāmi. tālāk jau sekoja episkas drāmas, par kurām nerakstīšu.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: