Distance.

Cūka, kas nogalināta kaut kur Aizjūras Kalnapisānos, ir kaut kas tāls un nezināms, attiecīgi emocionāli neitrāls. Cūka, kura ir atvilkta uz biroju, piesieta pie mana krēsla un nošauta ar zenītložmetēju, ir kaut kas tuvs un vispār šokējošs.

Cilvēks ir tuvāka padarīšana, jo viņam ir man līdzīgāka ķermeņa forma un viņs sarunājas (sarunājās, nabadziņš...). Attiecīgi, viņa nokaušana rada manī lielāku emocionālu rezonansi (kreņķis, stress un tā tālāk) arī tad, ja tas noticis Aizjūras Kalnapisānos, un, atkārtojoties, kam man to vajag?

No otras puses, nekad neesmu nonācis situācijā, kad ir bijusi iespēja ēst cilvēku gaļu, zinot, ka tā ir cilvēku gaļa (kas zina, kas pa šiem gadiem nav apēsts nezinot...) Teorētiski jau daudz ko var pārdomāt, prakse reizēm pārsteidz.