mēs ar čomu nokurinājām koku - dikti vecu, ar lielu dobumu, kurā varēja stāvēt pilnā augumā. kautko tur ar sērkociņiem palielījāmies, itkā nekas nedega, bet mīkstajos praulos palika dzirkstelīte. No rīta mamma modināja - nāc paskatīties uz savu darbu. Apakša bija izdegusi un koks bija pāri visai pļavai kā milzu raķete. Sajūta bija daudz nelāgāka nekā toreiz, kad mammu sauca uz skolu, jo vienam dulburim kas nemitīgi uzprasījās, pārsitu galvu līdz asinīm.