oh, močīt ar gandrīz megaklubiem ir neizsakāms fans
man, piemēram, čempionsezona sākās ar to, ka inters komandas līderim rozīnam izteica priekšlikumu, no kura nevar atteikties
boards sajūsmā norēcās, a pogu un opciju, kurā es varētu nobļauties "nu tad pārdodiet viņu arsenālam, tikai ne te" interfeisā neatradu
a es visu jauno spēles taktiku biju pakārtojis tieši viņam, tobiš, pārvest viņu no labā vingera pozīcijas centrālā uzbrūkošā aizsarga lomā, baigi visu biju izdomājis, un TĀDS ABLOMS

par iegūto naudu nopirku pussargu luku cigarīni un uzbrucēju francūzi gufranu. divas trešdaļas sezonas mēs normāli spēlējām vispār nezinu, kāpēc, es tupa sēdēju un gaidīju, kad cigarīni iejutīsies komandā, bet gufrans vispār sapratīs itāliski kaut dažus vārdus, tas pats attiecās arī uz galveno centra aizsargu portugāli ze kastro. futbols bija tāds, ka mēs iesitam golu, noslēdzam rindas, saņemam dzeltenās kartiņas un lamājam nepatieso pasauli līdz pat 94-jai minūtei.

un tad - sezonas pēdējā trešdaļa! kad mēs zamočījām milānu un juvi, zamočījām tieši dēļ spēles! zamočījām lacio un fiorentinu! cigarīni attaisnoja visu gaidīšanu, vienkārši sāka ārdīt savu malu, gufrans sāka drusku runāt itāliski un sist golus vienu pēc otra. čuvak, tā ir neaprakstāma sajūta, kad tava komanda brauc kā tanks, un viņai ir pohuj, ar ko spēlēt.