Atomaviācijai gals pienāca, pirmkārt, tik tiešām tāpēc, ka baisie hazārdi, vajadzīgs nenormālākais svina/betona/citu smagu lietu aizsargekrāns, bet aviācijā, saprotams, katrs kilograms no svara, un, otrkārt, nāca vietā piemērotākas tehnoloģijas. Kam tad tādu atomlidmašīnu vajadzētu? Viens variants būtu bumbvedējs, kas visu laiku var lidot gaisā pie naidīgajām robežām un, kā kaut kas, močīt uz tuvāko lielāko pilsētu. Bet tādām lietām daudz ērtāk lietot starpkontinentālās raķetes — nospied podziņu, un pēc pusstundas visas lietas darītas, ne tādai raķetei iznīcinātāji kaitē, ne zenītartilērija. Otrs variants būtu izlūklidmašīna. Bet tādām lietām daudz labāk der satelīti — tos var bez bēdu turēt tieši virs slepenajiem objektiem tik ilgi, cik vien ādā lien, kosmosā taču nenotrieks. Kas vēl? Atomiznīcinātājs būtu pilnīgas muļķības, transportlidmašīna arī diez vai — ar visu to ekrānu maz vietas paliktu kravai. Civilā aviācijā tādos brīnumos neviens nesēstos. Vārdu sakot, liela ķēpa, nedroši un pieejamas daudz labākas alternātīvas.