Atpakaļ no Miķeļtorņa. Pa ceļam iestopojām arī Aplī (kur labākā siera karbonāde pasaulē) - tur atkal notiek bēres, bērinieki ar morālā pārākuma apziņu pieprasa no kafejnīcas apmeklētājiem krēslus un galdus. Var redzēt, ka šīs procedūras pastāvīgajiem apmeklētājiem jau ir tik piegriezušās, ka tiek nekavējoties izsaukta specīalā Bēru Izbojātāju Brigāde (četri vīri pašos spēka gados, tērpušies melnā, rij gulašu, travī baikas, rēc, sulīgi lamājas un ķer absolūtu fanu no kinētisko bērinieku krunkainajām rievām. a vot tāpēc, ka ņeh. brīnišķīgi cilvēki)

man bērēs vienmēr neizturami nāk smiekli, tāpat kā matemātikas kontroldarbos. ir vārga apjausma par to, kas vispār notiek, par ko būtībā ir runa šajos rituālos.

patiesībā, ja arī kādreiz sāktu smieties, tad es pārējo acīs būtu kruts - ziniet, patiesa histērija uz vispārējā apzinātā rīta gavēņa (gaidāmi trīs siltie otrie mielastā) fona, bļa, es tā varētu arī ielekt pakaļ bedrē slīdošajam zārkam.

par citām interesentām lietām miķeļtornī pastāstīšu citreiz. šoreiz uz sirds būs brūnie lāči ar kvadrocikliem Ovīšos.