Wendy And Lucy (2008, Kellija Reikhardta)

Šāgada amerikāņu neatkarīgais kino bija pārņemts ar maksimālu pietuvinātību dzīvei - ja itāļu neorālisma pamatlicēji (de Sika, Viskonti, Roselīni) tomēr veidoja savus sižetus, no kuriem vienkārši izskauda klasiskās kino klišejas, tad amerikāņi īpaši vairs nepiepūlas pat ar tiem. Tas, kas notiek mums visapkārt, tomēr ir pietiekoši interesants.Zināmā mērā, ja seko līdzi līdzsvara teorijai kultūrās, tad šādu reālisma uzplaiksnījumu varētu norakstīt kā konfrontāciju ar šāgada pamatīgo komiksfilmu apjomu Holivudā, bet tā jau tikai man tāda ideja, lai arī "Chop Shop" un "Wendy And Lucy" - tas ir neapšaubāms trends un neapšaubāms vektors.

 Vendija (satriecoši skaista un talantīga aktrise Mišela, ka es jums saku, Viljamsa) bez saulesbrillēm taču ar suni Lūsiju automobilī dodas uz Aļasku, lai strādātu tur zivjsaimniecības nozarē. Sākas ķibeles - kādā Oregonas mazpilsētā mašīna salūzt, un remonts maksā daudz vairāk, nekā ir makā, zobrati galvā sāk nepareizi griezties, Vendija neveiksmīgi mēģina nozagt savam sunim konservus no veikala un iekļūst nepatikšanās ar policiju, bet Lūsija vispār pazūd. Lūk, tā dažās stundās tev vairs nav ne māju, ne labākā drauga. Vispār es jau sen gribēju redzēt kino par to, kas notiek, ja cilvēkam pēkšņi kļūst nepieejama viņa ierastā un mīļotā automašīna. Šajā ziņā tas ir dramaturģiski ļoti spēcīgs darbs.

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd.+/ afigkino