Ārkārtīgi jauka un simpātiska izraēliešu indie "mazā filma", kuru nepieņēma "Oskara" nominācijai par labāko ārzemju kino tikai tāpēc, ka filmā angļu valodas teksts ir lielāks par 50 % (godīgi sakot, pirmoreiz dzirdēju par tik savādu un muļķīgu nosacījumu). Aleksandrijas policijas orķestris ierodas muzicēt Izraēlā uz kārtējām kultūras dienām, taču sajauc pilsētas, kas atšķiras par vienu burtu - un nākas vienu dienu un vienu nakti pavadīt kaut kur Izraēlas provincē, kurā neatliek nekas cits, kā satusot ar vietējiem frīkiem. Filma nebūt nav par arābu un ebreju kultūrattiecībām (šis jautājums filmā tiek nejauši aizskārts tikai vienreiz, kad ebreju meitene stāsta par to, ka savā laikā reizēm uz pilsētas ielām nav bijis neviena cilvēka - pa teļļuku rādīja Omāru Šarifu, visi gāja ģībt), un tas arī nav tāds Kusturicas storijs. Tikpat labi Kolirina kino varētu būt par dāņu celtniekiem, piemēram, Beļģijā, kā jau vienmēr par garām palaistajām vai arī tieši nepalaistajām iespējām - filmas centrālais divu sekunžu kadrs ar vietējā ģenerāļa netveramu smaidu (visi teikumi, kur atrodas vārds "ģenerālis" tur ir šausmīgi smieklīgi) pamirkšķina ar aci "Happy GoLucky".

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd.+ / afigkino