Surveillance (2008, Dženifera Čembersa Linča)

Jā, ar ko gan meitiņa ir atsitusies tētukā, tas tiešām ir interesanti. Uzmanību, gatavību, starts - stieptie vienakorda trokšņi, metra "infernālais sitkomisms", kādā ceturtajā minūtē viens no policistiem sajūsmā noelšas "sasodīti laba kafija", "what the hell...", ģimenes draugs Bils Pulmens. Sajūta kā atgriežoties mājās. Deivida roka ir jūtama kaut kur aiz kadra, tomēr galvenā atšķirība - ka Dženifera ir jaunāka un...tāda kā tuvāka tautai. Ja papuča filmas es skatos ar tādu Monas Lizas smaidu sejā, tad te jau ir atklāta zvaigāšana, krasāki pagriezieni, filmas varoņi pāršņaukušies kokaīnu auro "Violent Femmes" dziesmu, jūs saprotat, citā laikā un citā vietā tā nekad... Atcerēsimies kaut vai Katrīnu Bigelovu, ja reiz par to. Un tad pēkšņi viss beidzas.

Vietu, kurā Dženifera sāk jau darboties pilnīgi uz savu roku un ar savu naratīvu, un kad pēkšņi vairs nav smieklīgi nemaz, īsti pat nepamani - bet tevi jau ir DZELŽAINI PAŅĒMUŠI PIE RĪKLES, ritmam bīti minūtē paātrinās līdz ar adrenalīna pieplūdumu galvā. Draivs? Ne tas vārds. Un kā viņa ir izkārtojusi pēdējās pusstundas ekspozīciju, šķiet, vispār pa sekundēm, pēc tam jau sāc domāt, kā gan tu nosēdēji trīsdesmit minūtes pēc kārtas ar aizturētu elpu un nenomiri. Nē, ir jābeidz refleksēt par misteru Deividu L. Vienkārši mēģinu atcerēties, kad pēdējoreiz šajā žanrā kaut kas tik kruts ("Cube"?) ir redzēts un nespēju. Pavisam īsta asins smarža gaisā. Gada trilleris.

 in 2008 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ afigkino