es vēl gribēju uzfleimot to, ka (atcerēsimies, uzstādījums bija radio vs. internets un kurš no tiem ir demokrātiskāks informācijas nesējs, radio aizstāvji apgalvoja, ka vecie cilvēki laukos nevar "iemācīties internetu", turklāt par to ir jāmaksā un to nevar klausīties "sēžot uz poda vai guļot gultā"):

1. nopirkt vienkāršu radioaparātu mūsdienu veikalos nav vienkāršs prieks (un tie nemaksā 5 latus, ja neskaita ķīniešu kabatas aparātus, kas pazemo cilvēka un klausītāja pašcieņu)
2. ieradums "klausīties radio uz poda" ir tikai ieradums dzīvot noteikta trokšņa fonā un diez vai tas atspoguļo informācijas saņemšanu kā demokrātijas stūrakmeni
3. radio kā operatīvs trauksmes signālu nesējs visattālākajos lauku nostūros sevi var ataisnot vienīgi kara gadījumā, bet arī tas diez vai raksturo demokrātiskas informācijas sabiedrības situāciju
4. ja mēs nošķiram "veco cilvēku no laukiem" kategoriju, kas nespēj "ieiet internetā" kaut kādu psihofizisku iemeslu dēļ un tādēļ paliek izstumti no informācijas aprites gadījumā, ja sabiedrība pārorientētos uz internetu un aizmirstu par radio, tad ko lai mēs sakām par kurlmēmajiem sabiedrības locekļiem, kuriem tas bezmaksas radio nu tiešām nesagādā nekādu "demokrātisku informācijas apriti"?