Vispār es pie filmu skatīšanās raudu reti (atšķirībā no dzīves), bet vienmēr raudu "Trūmena šovā", brīdī, kad viņš ar laivu ietriecas "debesīs".
Nu, "Love Actually" un "City of Angels" ir klasiski raudamgabali (no PMS filmu žanra - īpaši sievietēm emocionāli trauslā noskaņojumā).
No tādām jaunākām filmām traki appiņņājos "Tiltā uz Terabitiju", aizķēra kaut kādu svarīgu stīgu manā bērna sirdī.
A no klasikas plauktiņa - drošvien raudāju skatoties "Hirosima mana mīla". No Renē pavelkos vispār - "Sirdis" skatoties arī baigi bēdīgi bija.