Domāju, ka dzīvības cenas izaugsme paradoksālā veidā ir radusies no kopējās labklājības izaugsmes (paldies industrializācijai), no nostiprinājušās eiroamerikāniskās atziņas, ka pēc nāves nav reinkarnācijas, tātad dzīvojam vienreiz, bet visvairāk jau no jēdziena IKP lomas ekonomikas attīstības plānošanā, kurā naudas izteiksmē ir izrēķināms katra cilvēka pienesums valstij visa mūža garumā, un kurā cilvēka dzīvības zaudēšana vai pilsoņa izceļošana tiek mērīta kā potenciāls zaudējums valsts ekonomikai. Tāpēc nabadzīgākās valstīs kopumā par cilvēkiem rūpējas mazāk (izņemot tajās, kurās ir gudrs un labs karalis), bet bagātajās ļoti. Un bagātajās ir arī vairāk iespēju, jo valstij ir vairāk naudas.