Tur jau tā lieta, ka Jauno Derību nevar dogmatizēt, neizkropļojot. Ja paskatāmies uz Kristu kā cilvēku, kas runā un rāda sakarīgas lietas, būdams vienkāršs cilvēks, un reizē tāds, kam kaut kas īpašs dots vairāk nekā citiem, piemēram, spēja sēt mīlestības pret tuvākajiem un arī svešiniekiem ideju tautā, kas līdz šim ir aicināta būt radikāli separātiska un nomētāt ar akmeņiem pieķertos grēciniekus, tad šī dzīve arī ir vienīgais Jaunās Derības vēstījums, skatāma kopumā un sajūtama. Vienlaikus Kristus atklāj (vai iedibina) Svētā gara klātesamības mistēriju, apgalvojot, ka reizē ar kristības sakramentu tā pietuvina ikvienu pastiprinātai Dieva apziņai, nu, vismaz teorētiski. Tieši ar šo arī sākas ticu/neticu moments, spēja pieņemt/nepieņemt tik iracionālu domu par neredzamu, klātesošu Dieva emanāciju, kā vienu no trīsvienības elementiem. Tieši ar šo rodas arī stulbās diskusijas par ticīgs/bezdievis, it kā kāds varētu to redzēt labāk nekā citi.

Tādēļ Jaunajā Derībā atšķirībā no Vecās (jūdaisma) vairs nav nekādas burta kalpības, tas drīzāk ir stāsts par to, kā viens cilvēks mīl savu tautu, un māca tai mīlestību, bet tā to nesaprot, un tiko šovs ir beidzies, visu piedzīvoto labo ātri vien aizmirst un novēršas nicinājumā, jo šis cilvēks nez kāpēc negrib bīdīt revolūciju pret romiešiem, un kaut kā stulbi ir pēkšņi arī zaudējis visu savu harizmu. Bet pēc viņa krustā sišanas visi tomēr nez kāpēc jūtas par kaut ko vainīgi, kaut arī pašpasludinājušais tiesnesis par savu netiesāšanas ideju tikko kā ir padzīts no laukuma, un neviena vairs, kas tiesātu, nav vairs palicis.

Oficiālā baznīca savulaik Jauno Derību tomēr dogmatizēja, izraisot no vienas puses mīlestības imitēšanas bumu un piedošanas pērkamību caur indulgenci, kas veselīgi domājošajos un pret sevi godīgajos cilvēkos izsauca vien riebumu, un no otras puses nostiprināja savu varu, jo tajos tumšajos laikos jau nebija nekādas alternatīvas morāli-ētiski idejiskās bāzes, pie tam tā bija zudusi arī baznīcas iekšienē, kas pretrunu vēl tikai padziļināja un radīja spēcīgu antidogmu, tikpat bezjēdzīgu kā pati dogma. (Bet tie, kas iedziļinājās, tomēr saprata un radīja pretestību, un tas vienmēr ir bijis cikliski, visas šīs jaunu konfesiju būšanas ir tikai vēlme piepildīt šo ideju tik labi kā nav spējusi neviena cita konfesija, un reizē nespēja to izdarīt, tomēr izkopjot kādu tās daļu labāk nekā tas izdodas pārējām konfesijām.)

No šīs mīlestības dogmatizēšanas mēģinājuma netaisnības pēc tam nāca visi lielie sūdi, tostarp globāls dvēseles tukšums, kuru mēģināja aizpildīt gan fašisms, gan komunisms ar savām idejām par skaisto un labo, bet kas reāli saslima ar varas un tās pausto uzspiesto ideju piespiedu ekspansijas realizēšanu. Katoļu baznīca pagaidām ir vienīgā, kas ir atvainojusies par nodarīto, kaut arī varbūt nepietiekami dziļi, un jā, arī vācu tauta, bet ne jau tie, kas toreiz šāva ebrejus, par padomju iekārtas adeptiem, kuri turpina piesegties ar uzvaru pār nacismu, nemaz nerunājot.

Bet tas, ka var ar draugiem sēdēt pie ugunskura, dalīties pārtikā un jaukās sarunās, manuprāt izdzīvos vienmēr. Un tad arī var sajust to Lielo nepasakāmo, to, kas ir virs individuālā egoisma vai ideju šaurības, tas, ko neviens nevar dogmatizēt, bet ko vienmēr pēc tam kā sajūtu var atcerēties kā varbūt vērtīgāko, kas ir bijis dzīvē.